Astmas un HOPS terapijā tiek izmantoti medikamenti, kuru iedarbība ir ļoti efektīva tikai tad, ja pacients ir līdzestīgs. Līdzestība ir viens no svarīgākajiem šo slimību veiksmīgas kontroles faktoriem, kas nozīmē:
  • zāļu regulāru un pareizu lietošanu/ievadīšanu atbilstoši ārsta norādēm – katru dienu noteiktā laikā un apmērā, neizlaižot nevienu devu;
  • sistemātiskus ārsta apmeklējumus un regulāras pārbaudes;
  • izpratni par terapijas nozīmi un sekām, kādas var rasties, pārtraucot ārstēšanu, veicot to nesistemātiski vai patvaļīgi koriģējot devas un terapijas plānu.

Diemžēl nepietiekama pacientu līdzestība ir viens no galvenajiem iemesliem, kas būtiski traucē teju vai visu hronisku slimību, t.sk., astmas un HOPS efektīvu kontroli. Dažādi pētījumi liecina par atšķirīgu līdzestības pakāpi: robežās no 30% - 70%. Līdzestības trūkumu rada dažādu iemeslu kopums – neregulāra zāļu lietošana un to nepareiza ievadīšana (piemēram, inhalatoru izmantojuma gadījumā) ir tikai daži no tiem.

Mēs varam runāt par diviem līdzestības trūkuma veidiem – neapzinātu (jeb nejaušu) un apzinātu (jeb tīšu). Neapzinātu NE-līdzestību visbiežāk rada situācija, kad komunikācija starp pacientu un ārstu nav bijusi īsti skaidra un precīza vai pacients bez apzināta nodoma neievēro ārsta norādījumus un terapijas plānu. Savukārt apzināta NE-līdzestība vērojama tad, ja pacients ļoti skaidri saprot un apzinās, kas un kāpēc viņam jādara, bet dažādu motīvu vadīts tā nerīkojas – daļēji vai pilnībā.

Pacienti, kuri neapzinās savu līdzestības trūkumu, slimības kontroles prasības ignorē netīšām – bez skaidra nolūka vai nodoma. Šīs neapzinātās jeb ‘neizglītotās’ NE-līdzestības biežākie cēloņi ir nepietiekama vai kļūdaina izpratne par zāļu lietošanas režīmu, nepareiza inhalatoru lietošana. Dažkārt par iemeslu var būt arī aizmāršība, aizņemtība vai disciplīnas trūkums. Mana pieredze diemžēl liecina, ka nereti pacienti pat pēc vairākkārtēja skaidrojuma, kas jebkuram speciālistam ir iegūlis galvā kā ‘skaitāmpantiņš’’, nevar precīzi atkārtot, kas un kā viņiem jādara. Risinājums – pacientiem jāmācās un jāuzdrīkstas ārstam droši vaicāt un vairākas reizes pārvaicāt, kamēr viss top skaidrs. Un atbildēt uz ārsta jautājumu ‘vai sapratāt?’ ar ‘jā’ tikai tad, kad patiešām viss līdz sīkākajai detaļai ir izprasts.

Apzinātās jeb ‘gudrās’ NE-līdzestības pamatā ir pārdomāts pacienta noliegums gan attiecībā pret pašu diagnozi, gan terapiju. Pētījumi liecina, ka to var veicināt kļūdaini pacienta priekšstati vai pieņēmumi kā par pašu slimību (tās smaguma pakāpi, ilgumu, cēloņiem un sekām), tā par terapijas ieguvumu un risku attiecību. Šo NE-līdzestības veidu raksturo pacienta tieksme samazināt vai nu medikamentu lietošanas biežumu, vai to devas un skaitu līdz, viņaprāt, atbilstošam vai nepieciešamam apmēram. Daži pacienti, protams, mēdz arī pārtraukt terapiju vispār, uzskatot to par maz iedarbīgu, nevajadzīgu vai pat kaitīgu. Šāda attieksme noved pie tā, ka, saskaņā ar dažādiem pētījumiem, tikai aptuveni 50% gadījumu hronisko slimību pacientu lietotās medikamentu devas nodrošina terapeitisko efektivitāti.

Lai arī kādi būtu kā apzinātās, tā neapzinātās NE-līdzestības cēloņi, skaidrs ir viens – tās rada kļūdas un neatbilstību ārsta nozīmētajam un konkrētajam pacientam nepieciešamajam slimības kontroles plānam. Jo pat visefektīvākā terapija nebūs iedarbīga, ja pacients to lietos nepietiekami vai neatbilstoši savas slimības optimālai kontrolei.

Mūsu praksē strādā pieredzējuši un atsaucīgi elpceļu slimību speciālisti, kuri pieņem arī valsts finansēto pakalpojumu ietvaros – nāciet, vaicājiet, skaidrojiet, proti, dariet visu, lai justos informēti un pārliecināti un būtu līdzestīgi. Ik dienu pieņem arī speciāla apmācību māsa darbam ar astmas un HOPS pacientiem, kura izsmeļoši un prasmīgi atbildēs uz dažādiem, t.sk., tehniskas dabas jautājumiem, piemēram, par inhalatoru lietošanu.

Vēlreiz uzsveru – tikai līdzestība nodrošina saikni starp efektīvu terapiju un efektīvu slimības kontroli, sekmējot labāku pacienta dzīves kvalitāti.

 Dr. med. Viesturs Šiliņš