Astmas un HOPS terapijā tiek izmantoti medikamenti, kuru iedarbība ir ļoti efektīva tikai tad, ja pacients ir līdzestīgs. Līdzestība ir viens no svarīgākajiem šo slimību veiksmīgas kontroles faktoriem, kas nozīmē:

• zāļu regulāru un pareizu lietošanu/ievadīšanu atbilstoši ārsta norādēm – katru dienu noteiktā laikā un apmērā, neizlaižot nevienu devu;

• sistemātiskus ārsta apmeklējumus un regulāras pārbaudes;

• izpratni par terapijas nozīmi un sekām, kādas var rasties, pārtraucot ārstēšanu, veicot to nesistemātiski vai patvaļīgi koriģējot devas un terapijas plānu.

Astmas un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) terapijā tiek izmantotas daudzas un dažādas medikamentu inhalācijas ierīces. Pēdējās desmitgadēs ir vērojama ļoti liela inhalatoru tehnoloģiju attīstība. Kādas ir inhalējamo medikamentu priekšrocības? Tie mērķēti nonāk tieši iedarbības vietā – proti, plaušās. Tieši tāpēc, ka tie mērķēti nonāk iedarbības vietā, ir iespējams samazināt zāļu devu, savukārt šis devas samazinājums rada mazākas sistēmiskas blakus parādības. Zāļu inhalējamām formām ir arī daudz ātrāka iedarbība, nekā perorāli lietojamām, taču tās daudz ir sarežģītāk lietot, nekā tabletes. Nav nevienas tādas inhalācijas ierīces, kas būtu piemērota visiem pacientiem un kuras lietošanā nebūtu nekādu problēmu, tāpēc inhalatoru lietošanā ir nepieciešama apmācība.

Smēķējot tiek ieelpotas vielas, kas neatgriezeniski un postoši ietekmē plaušas. Ja sākumā plaušas vēl spēj ‘filtrēt’ kaitīgos ķīmiskos savienojumus, tad vēlāk tās šo īpašību zaudē. Arī smēķētājiem piemītošais mokošais klepus nespēj atbrīvot plaušas no toksīniem, tādējādi tie uzkrājas plaušās un bronhos arvien lielākā apjomā. Tā rezultātā nikotīna cienītājiem rodas dažādas hroniskas elpceļu slimības, un viņi ir daudz lielākā mērā pakļauti respiratorajām infekcijām, t.sk., gripai un saaukstēšanās kaitēm.

Endokrinoloģija ir medicīnas nozare, kas pētī organisma iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību un tās traucējumus. Ikdienas praksē visbiežāk pie endokrinologa pēc palīdzības vēršas pacienti ar vairogdziedzera struktūras un funkcijas izmaiņām, adipozitāti (virssvaru), izmainītu glikozes tolereanci un/vai cukura diabētu, nedaudz retāk - arī epitēlijķermenīšu patoloģiju, osteoporozi, arteriālās hipertenzijas krīzēm un menstrualā cikla darbības traucējumiem.